Visi bloga ieraksti

Lietuviešu vecmāmiņa

Autors: Uldis Pavuls 27/09/2010, 21:24

<p><a href="http://uldispavuls.typepad.com/.a/6a0112791e261d28a4013487c193c6970c-pi" style="display: inline;"><img alt="Krusts_mazs" border="0" class="asset asset-image at-xid-6a0112791e261d28a4013487c193c6970c image-full" src="http://uldispavuls.typepad.com/.a/6a0112791e261d28a4013487c193c6970c-800wi" title="Krusts_mazs" /></a></p>
<p>Ceļos piecos no rīta, aizbraucu uz Rēzekni, pastrādāju, atpakaļ uz Jūrmalu, un tad uz Viļņu. Ķekavā atceros, ka aizmirsu pasi, atpakaļ uz Jūrmalu, tad atkal uz Viļņu. No aizmigšanas pie stūres glābj jaunais <em>Chemical Brothers</em> albums, kā arī nemitīga ābolu ēšana. Viļņas centrs. Pulkstenis apmēram 3 naktī. Statoil pārpildīts ar jautru ballīšu publiku. Jāatrod rezervētā viesnīca, taču navigators nestrādā, kartes nav. Administratore pa tālruni saka, ka nevarot palīdzēt ar orientieru nosaukšanu pa tālruni, jo nesaprotot, kur tieši esmu nokļuvis. Pēc 20 minūtēm, kad naktsmājas tomēr atrastas, taisos gulēt ar šausmu pilnām domām par to, ka jāceļas jau pēc dažām stundām, jāpabeidz gatavot prezentācija un jādodas uz semināru. Emocionāli esmu pilnīgā aizmugurē.</p>
<p>Pēc pamošanās kļūst skaidrs, ka būs grūti, bet notiek brīnums. Semināra dalībnieki sajūsmā, negaidīti jūtos iedvesmots. Mani pārņem dziļš miers un gandarījums, ka piekritu atbraukt sestdienā uz Viļņu. Atpakaļceļš kā diena pret nakti, jūtos krietni laimīgāks.</p>
<p>Ceļa malā vecmāmiņa stopē ar smagu iepirkumu maisu rokās. Apstājos. Viņa iekāpj mašīnā un runā lietuviski. Krieviski viņa nemāk, nesaprotu uz kurieni jāved. Vecmāmiņa simpātiska. Gan jau vēlāk pateiks, kur vēlēsies izkāpt. Tā mēs abi braucam un smaidām. Viņa ik pa laikam kaut no pasaka, šo to norāda ar rokām te pa labi, te pa kreisi. Es pārjautāju vai jāapstājas. Viņa noliedzoši krata ar galvu. Dodamies tālāk. Tad viņa no kabatas izvelk litus un sniedz man žūksnīti. Laipni saku, lai liekas mierā. Taču pamazām rodas nemiers un dīvainas priekšnojautas. Tuvojas Latvijas robeža un pēc vairākkārtīgiem neveiksmīgiem jautājumiem, vai nav jāapstājas, prātoju, uz kurieni viņa īsti dodas.</p>
<p>Pārbraucam robežu. Rādu uz zīmēm, ka esam Latvijā, prasu vai jābrauc uz Bausku. Tad arī lietuviešu vecmāmiņa satraucas un vienā laidā atkārto Jēzus Marijas vārdu. Rodas bažas, vai viņa vispār saprot, kur viņai ir jānokļūst. Griežos riņķī. Piebraucam pie latviešu robežsargiem. Paveicas, ka viens prot lietuviski un vecmāmiņu izprašņā. Izrādās, ka viņai jānokļūst pāri Mūsai, uz kādu no lielceļa attālu ciematu. Robežsargs zina teikt, ka tas esot 20km no robežas. Vēlāk gan izrādīsies, ka tuvāk. Viņš rūpēs par mani vecmāmiņai skaidro, ka viņai tālāk jābrauc ar lietuvieti, ka esmu „latvis” un braucu uz Rīgu. Vecmāmiņa, kā es saprotu no robežsarga, jautā, kāpēc es nevarot viņu aizvest? Ceļu parādīšot, un atkal izņem no kabatas naudu. Piedāvāju aizvest vismaz līdz pierobežas benzīntankam. Kad tiekam līdz benzīntankam, jūtu, ka sirds neļauj viņu te izsēdināt. Kas gan ir nieka 20km uz vakardienas 900km fona? Smaidīdams vedu viņu tālāk. Klusēju, jo tā īsti nezinu, ko teikt. Bet vecmāmiņa atkal piesauc Jēzus Mariju un satraukumā gandrīz vai raud. Pieļauju, ka viņa vēlas zināt, kur braucam. Ieraugu stāvvietā pie ceļa cilvēkus. Apstājamies. Kupla ģimene uzklājusi kārtīgu galdu un gatavojas ieturēt maltīti. Lūdzu palīdzību ar tulkošanu. Vecmāmiņa atsaucīgi atkal tiek iztaujāta. Man paskaidro, ka viņa ceļu zinot, esot visu laiku man teikusi, bet es neesmu neko sapratis un tikai vedis viņu tālāk. Sajūtos, kā vecmāmiņu nolaupītājs. Ar tulku palīdzību saku, ka aizvedīšu, ja viņa man dos kādu nepārprotami zīmi, kur ir jānogriežas uz ciematu. Braucam, smaidu, atkal mani ir pārņēmis miers. Vecmāmiņa parausta mani aiz rokas, jānogriežas. Pāris reizes joprojām tiek pieminēta Jēzus Marija. Noprotu, ka man tiek jautāts, vai tiešām nesaprotu lietuviski, dziļā sirsnībā. Pārbraucam pāri Mūsai, nokļūstam ciemata centrā. Viņa ar smaidu un viltīgu skatienu lūdz, lai apstājos. Sniedzas pēc naudas. Iestūķēju žūksnīti ar litiem viņai kabatā, un kādai dāmai sarkanā Audi prasu tulkošanas atbalstu, nu jau trešo reizi, jo rodas nojauta, ka šī joprojām nav īstā vieta. Dāma izpalīdzīgi mūs eskortē līdz pagriezienam uz šaura lauku ceļa. Nu jau lietuviešu vecmāmiņa dikti priecīga. Braucam vēl kādu brīdi, līdz viņa rāda, lai griežos... sētā. Iebraucu, apstājos, saskatāmies. Paņemu viņas roku savās, sirsnīgi atvados. Ārā kāpjot, viņa vēl reizi dziļi izjusti piesauc Jēzus Mariju, bet es jūtos bezgala laimīgs. Par to, ka atvedu viņu līdz mājām.</p>
<p><a href="http://uldispavuls.typepad.com/.a/6a0112791e261d28a4013487c1e5c0970c-pi" style="display: inline;"><img alt="Dailava" border="0" class="asset asset-image at-xid-6a0112791e261d28a4013487c1e5c0970c image-full" src="http://uldispavuls.typepad.com/.a/6a0112791e261d28a4013487c1e5c0970c-800wi" title="Dailava" /></a> <br /><br /></p>
<p>&#0160;</p>

Visi bloga ieraksti